Kāpēc mēs jūtamies piederīgi kādai valstij?

Kāpēc mēs jūtamies piederīgi kādai valstij?

Kāpēc mēs jūtamies piederīgi kādai valstij?

Šis ir viens no tiem filozofiskajiem jautājumiem, uz ko nav iespējams atrast vienu īsu atbildi, bet kur ir jāapskata tas no dažādiem rakursiem, lai katrs pats atrastu sev nepieciešamo atbildi, jo viena vienīga atbilde vienkārši nav iespējama.

Pašā sākumā jau jāsāk ar to, ka cilvēks ir ļoti sociāls zvērs un mēs bez citiem cilvēkiem esam ļoti ievainojami, jo tikai kopēji darbojoties ir iespējams panākt to, ka 1% no kopējā cilvēku skaita ir nepieciešams, lai ražotu ēdamo, bet pārējie var veidot visu pārējo, kas mums ir redzams apkārt. Bet dēļ šīs socializēšanās dažkārt veidojas arī mazākas grupas un katrai šādai mazākai grupai ir savs piesaistes veids, vai tā ir kopēja izcelšanās, kopēji senči, kopējs pārbaudījums vai vienkārši kaut kas kopīgs, kā ādas krāsa, vai valoda, kas tiek izmantota sarunās. Un tad šeit arī rodas šī piederības sajūta, kas tad ir tā, ko mēs uzskatam par patriotismu.

Mums Latviešiem ir ļoti trauksmaina pagātne ar daudziem iekarojumiem, ilgiem izmantošanas gadiem un citām šausmām, ko mūsu senči ir pieredzējuši, un tāpēc mēs jūtamies pateicīgi par to, ka patreiz pasaulē ir miera stāvoklis un mēs varam strādāt un dzīvot relatīvā mierā. Šī nacionālā identitāte rodas no kopējās valodas, no kopēji pārvervētajiem šķēršļiem un sakautajiem ienaidniekiem. Bet tā arī tiek aktīvi veidota, jo, pat Latvijas karogs tika veidots, kā simbols, lai satuvinātu visu Latviešu tautu un tas tika darīts apzināti, tāpat, kā tapa arī himna un tautu tērpi. Visas šīs kopības zīmes liek mums nemitīgi atcerēties, no kurienes mēs esam nākuši un uz kurieni mēs ejam, lai atkal nepienāktu grūtības, jo tikai turoties kopā mēs varam pārvarēt visu.

Bet mūsdienās šī kopības sajūta jau ir pavisam kaut kas cits un ar mēdiju palīdzību ir iespējams redzēt, kā mūsu kopības sajūtas tiek izmantotas, lai panāktu dažādus politiskus mērķus, un, piemēram, paskatoties uz mūsu kaimiņiem, šī identitāte tiek iesaistīta, lai jauniešus iesauktu armijā. Bet tikai tāpēc, ka tu piederi valstij tev nav jāiet armijā un jākaro, tam būtu jābūt brīvprātīgam solim un tie, kas vēlas aizstāvēt citus un dienēt, lai arī to dara.

Patreiz arī tādos jautājumos, kā atro kreditu jautājumā tiek iesaistīta nacionalitāte, kur cilvēki tiek piesaistīti un tiem liek kopīgi vienoties un atvairīt šo kreditoru briesmas, bet tam būtu jābūt katra paša individuālajam jautājumam, nevis dēļ valsts tas jādara. Un vispār pēdējā laikā ar tehnoloģiju attīstību kopējā nacionalitāte un piederība vienai valstij lēnām izzūd, jo mēs esam interneta nācija, kur iespējams sazināties ar burtiski jebkuru cilvēku pasaulē un tādā veidā nav nepieciešamas valstis vai citi cilvēku kopumi, kas atšķir sevi no pārējiem. Visi kari parasti rodas kad viena šāda grupa grib iekarot citu, bet paskatoties uz zemi no kosmosa ir redzams, ka mēs visi esam vienādi un no šādiem iekarojumiem nav pilnīgi nekādas jēga, jo agri vai vēlu viss atgriezīsies normālās sliedēs un šis cilvēks tiks pagātnē uzskatīts par tirānu vai iekarotāju.

Close