Kas ir nacionālā identitāte?

Kas ir nacionālā identitāte?

Kas ir nacionālā identitāte?

Nacionālā identitāte citiem vārdiem vēl tiek saukta par nacionalitāti, kas ir uz nacionālām pazīmēm balstīta indivīda pašapziņa. Ikviens indivīds apzinās savu piederību noteikta etnosam, taču, ja šādas apziņas nav – indivīds tiek uzskatīts par kosmopolītu. Nacionālā identitāte izpaužas caur kultūru jeb kultūra ir identitātes izpausme. Nacionālā identitāte, līdzīgi kā nacionālisms un patriotisms, tiek definēta kā personas identitātes un piederības sajūta konkrētai valstij vai nācijai.

Nacionālajai identitātei ir ļoti daudz līdzības ar patriotismu, proti, nacionālā identitāte, tāpat kā patriotisms, neiedzimst, bet gan veidojas laika gaitā. Pozitīvā nacionālās identitātes izpausmes forma ir patriotisms, bet negatīvā tās izpausmes forma ir šovinisms. Šovinisms ir ideoloģija, kuras pamatā valda uzskats, ka konkrētā nācija ir pārāka par pārējām un ka šai nācijai ir tiesības pakļaut arī citas nācijas, nerespektējot to identitāti, vērtības, tiesības. Nacionālā identitāte, tāpat kā patriotisms, veidojas laika gaitā, taču tam ir jānotiek dabiski un pakāpeniski, nevis mākslīgi un uzspiesti. Proti, indivīdam ir jāpieņem un ikdienā jāpielieto nācijai raksturīgās tradīcijas, kas ir tā saucamās kultūras ikonas, kas veidojas etnosa un nācijas vēsturiskās attīstības rezultātā, laika gaitā mainoties un transformējoties. Indivīda saistības līmenis ar šīm kultūras ikonām nosaka, vai indivīds jūtas vai nejūtas piederīgs konkrētajam etnosam vai nācijai.

Nacionālās identitātes veidošanos spēcīgi ietekmē etnosa un nācijas vēsture, kā arī valsts vēsturiskie apstākļi. Spilgts piemērs šajā kontekstā ir mūsu pašu Latvijas valsts. Mūsu tautas nacionālās identitātes pašapziņa ir ļoti vāja. Tās vājums ir tieši saistīts un izskaidrojams ar Latvijas tautas vēsturisko situāciju – tauta ir bijusi apspiesta gadiem, pat gadsimtiem ilgi, turklāt, Latvijas tautā ir novērojams ievērojams citu tauru kultūru piejaukums. Šie faktori ir kavējuši tautas nacionālās identitātes pašapziņas un lepnuma attīstībai, tāpēc tā gluži vienkārši nespēj būt nacionāli stipra, kā arī tai ir novērojams tā saucamais “mazās tautas komplekss”. Latvijas sabiedrībā nav vienotas nacionālās identitātes – šeit ir vesela identitāšu gūzma, sākot ar pilsoņiem un nepilsoņiem, latviešiem un nacionālajām minoritātēm, kā dažādu reliģisko piederību pārstāvjiem, tāpēc pašlaik nav iespējams runāt par vienas tautas vienotu nacionālo identitāti. Par vienotu Latvijas tautas nacionālo identitāti un kultūras mantojumu mēs varējām runāt tikai laikā līdz 13. gadsimtam, līdz Latviju pārņēma vācu kultūra, un skāra tālākie vēstures notikumi. Šobrīd varam runāt tikai par latviešu un cittautiešu teritoriālo piederību Latvijai.

Close