Nacionālisms un Latvija.

Nacionālisms un Latvija.

Nacionālisms un Latvija.

Mēs dzīvojam skaistā zemē – Latvijā. Zaļo mežu ieskauta un jūras apskalota, pārbagāta ar ezeriem mūsu, mīļā, skaistā Latvija. Zeme, kur ir dzimuši un izauguši mūsu senči, zeme, kurā esam piedzimuši mēs un zeme, kurā dzims mūsu bērni.

Zeme, kura ir mūsu – senlatviešu tradīcijām apvīta. Mūsu vecvecāki un vecāki ir mācējuši šis tradīcijas saglabāt, bet vai mēs to mācēsim? Vai mēs varēsim paņemt pie rokas savus mazbērnus un rādot savu zemi ar lepnumu paziņot – tā ir Latvija, mūsu senču zeme, te mēs esam auguši un te mēs strādājam, te mēs paliksim novecot. Vai mēs mācēsim saviem bērniem iemācīt mīlestību pret savu zemi? Vai paļausimies mūsdienās tik ierastajai agresijai un jutīsim naidu un neapmierinātību pret savu zemi, ļausimies mazvērtības kompleksiem un tieksmei visu pārspīlēt, domāsim nevis par to, ko varam dot savai zemei, lai tā augtu, attīstītos un zeltu, bet gaidīsim – ko tad mums dos šī zeme, ko mums dos šī valsts? Mums ļoti patīk gaidīt, ka mums kāds pasniegs visu gatavu un pašiem nekas nebūs jādara. Nebūs jāciena sava zeme, nekas tajā nebūs jāiegulda, nebūs jākopj senās tradīcijas. Kā lai mūsu zemi ciena iebraucēji, ja mēs paši bieži vien to nedarām.

Ir arī otra galējība, kuru nedrīkst neievērot. Cilvēkiem jāciena sava valsts, jālepojas ar savu valsti, bet mēs nedrīkstam arī aizskart tos cilvēkus, kuri dažādu iemeslu dēļ ir ieradušie mūsu valstī. Mums ir jāaizstāv sava valsts, bet mēs nedrīkstam uzbrukt cilvēkiem. Viņiem, tāpat, kā mums Latvija, ir zeme, kurai viņi pieder, kuras tradīcijas nes savā sirdī. Dzīvē var būt daudz un neparedzēt apstākļu, kuru dēļ viņiem bija jādodas prom no savas zemes. Arī daudzi mūsu tautieši šobrīd ir devušies projām, bet ļoti gribas cerēt, ka visu viņu sirdīs ir Tēvzeme, Dzimtene. Varbūt šobrīd kāds no viņiem ir aizvainojies par to, ka nevar šeit sameklēt pienācīgu darbu un apgādāt ģimeni, bet tas ir pavisam cits stāsts. Šobrīd runa iet par zemi, zemi, kurā esam piedzimuši un kuru mīlam – Latviju.

Mēs esam bagāta tauta, jo mēs esam mācējuši saglabāt arī savu – latviešu valodu. Mēs varam lepoties ar Dainām, ar Dziesmu un Deju svētkiem. Tās svinīguma un lepnuma pilnās sajūtas vārdos nav iespējams aprakstīt. Tās ir sirdīs, katra latvieša, katra cilvēka, kurš ir lepns par Latviju – sirdī.

Iespējams, ka šobrīd daudz kas ir panīcis, bet katra latvieša pienākums un gods ir nest Latvijas vārdu pasaulē. Varbūt šobrīd, lasot šos vārdus, daudzu sejas sarausies neapmierinātībā, ko tad Latvija mums tādu dod, bet, ko mēs tai dodam? Atkal atgriezīsimies pie jautājuma, cik mēs paši esam spējīgi cienīt savu valodu un kultūru.

Ļoti priecē tas fakts, ka pēdējā laikā, vairāk sāk lietot nacionālos simbolus. Bieži vien to dara jaunieši. Skolās arī tiek pievērsta liela uzmanība jauniešu nacionālajai audzināšanai, bet protams, pamati tādai audzināšanai tiek likti ģimenē. Vecāki, kuri ciena un lepojas ar savu zemi un tautu, to visu iemāca arī saviem bērniem. Tad arī nav vajadzīga nekāda īpaša audzināšana, jo bērns to visu redz un iemācās to darīt pats, ņem piemēru no saviem vecākiem.

Iepērkoties, mēs arī varam izvēlēties Latvijas preci. Tas arī ir atbalsts mūsu tautai un zemei. Mēs varam lepoties ar tiem cilvēkiem, kuri strādā Latvijā. Mēs esam strādīga un sīksta tauta.

Mīlam, mīlam savu Tēvu zemi, mīlam – Latviju! Lepojamies ar to un godājam to!

 

Close