Tradicionālais latviešu tautas tērps.

Tradicionālais latviešu tautas tērps.

Tradicionālais latviešu tautas tērps.

Tradicionālais latviešu tautas tērps savā būtībā ir vienkāršo latviešu zemnieku, amatnieku, zvejnieku tradicionālais svētku apģērbs, kuru pārsvarā nēsāja 19. gadsimtā, aptuveni līdz 1870. gadam. Līdztekus svētku apģērbam, pastāvēja arī darba apģērbs. Ziemā kā vienu tā otru apģērbu papildināja klimatiskajiem laika apstākļiem atbilstošs apģērbs..

Tradicionālais latviešu tautas tērps iekļauj sevī gadsimtiem ilgi uzkrāto tautas skaistuma sajūtu, māku veidot ornamentu un izveidot krāsu salikumu, kā arī māku izgatavot rotaslietas rotāties ar tām.

Latviešu tautas tērps ir dažādu apģērbu kopums. Tas ir sadalāms uz vairākiem lokāliem tērpa variantiem, kuri ir apvienoti atbilstoši pieciem kultūrvēsturiskiem vai etnogrāfiskiem novadiem: Vidzeme, Latgale, Augšzeme, Zemgale un Kurzeme. Ir iespējams, ka par pamatu tautas tērpa versijai kļuva seno baltu cilšu un lībiešu, kuri kādreiz apdzīvoja Latvijas teritoriju, apģērbs. Vēsturiski tautas tērps ir mainījies, bet tas joprojām saglabāja tradīciju un papildināja to ar jaunām detaļām.

Tērpi savdabīgāki un vairāk izteikti dažādās apgabalos kļuva dzimtbūšanas laikā, tad, kad zemniekiem bija liegta iespēja brīvi pārvietoties. Situācija kardināli mainījās 19 gadsimta 60. gados, kopā ar saimnieciskās dzīves intensifikāciju informacionālo apmaiņu.

Galvenā latviešu tradicionālā tautas tērpa sastāvdaļa ir krekls, kurš vienlaicīgi kalpoja arī kā apakšveļa. Sieviešu krekli bija pagarināti – līdz stilbiem. Sieviešu augšējais apģērbs sastāvēja no svārkiem, jakas, vestes un plecu apsega – villaines. Vīriešiem apģērbs sastāvēja no biksēm, vestes, frakas vai pusfrakas. Neviens tautas tērps neiztika bez galvas segas, jaunas meitas līdz precībām nēsāja vainagus, precētas sievas – aubi vai lakatu. Cepuru nēsāšana vīrietim nebija tik stingri noteikta. Kājās vilka adītas vilnas zeķes vai diegu zeķes un melnas kurpes uz zema papēža. Bija arī tādas apkaimes, kur tika vilktas pastalas, bet vīrieši nēsāja zābakus. Par kreklu aizdari tika izmantotas viena vai vairākas mazas brošas, villainēm – lielas brošas – saktas. Apģērba saturēšanai un rotāšanai izmantoja austas jostas.

Par latviešu kultūras simbolu tradicionālais tautas tērps , konkrētāk, atbilstoši zināšanām tā laika stilizētais variants tika izveidots 19. gadsimta 80. gados. Tas tika radīts sakarā ar visas Latvijas Dziesmu svētkiem. Nākošajās desmitgadēs priekšstats par svētku apģērbu, kā nācijas simbolu, mainījās, bet vienmēr palika nesaraujami saistīts ar Dziesmu svētku tradīcijām. Ar laiku tradicionālo latviešu tautas tērpu sāka izmantot arī citās kultūras jomās.

Close