Zemnieku dzīves veids 19. gadsimtā.

Zemnieku dzīves veids 19. gadsimtā.

Zemnieku dzīves veids 19. gadsimtā.

16. gadsimtā, pēc muižu izveidošanās sākās lauksaimniecības produktu ražošana priekš tirgus. Zemnieku saimniecības, tos pārsvarā ražoja savām vajadzībām un zemes īpašnieku nodevu samaksai. Zemniecība un lopkopība bija lauku iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, zeme Latvijas teritorijā piederēja muižniekiem, bet to apkopa un apstrādāja – zemnieki. Viņi barojās no savā zemē izaudzētajiem produktiem un ar saviem darba rīkiem apstrādāja muižnieku īpašumus. Darba rīku attīstība un jaunu darba veidu ieviešana notika ļoti lēni. Straujākas izmaiņas zemnieku saimniecībās sākās 19. gadsimtā, kad 1817 – 1861 gados , dažādos Latvijas reģionos sāka atcelt dzimtbūšanu.

Tā, kā Latvijas teritorijā bija izplatīta lauksaimniecība, tad zemi apstrādāja ar arklu, bet irdināja ar ecēšām.

Maizi sēja ar sējmašīnu, bet lai to novāktu izmantoja parasto izkapti vai sirpi. Tas bija atkarīgs no vietējiem apstākļiem. Graudus kūla ar springuļiem vai ķēdēm.

Maizei un graudu produktiem uzturā bija ļoti liela. Vienu reizi nedēļā tika cepti seši – desmit kukuļi rudzu maizes.

Būtisks ieņēmumu avots bija biškopība un linu audzēšana. Svarīgu vietu iedzīvotāju vidū ieņēma zvejniecība.

Ļoti attīsta bija keramikas trauku izgatavošana un izmantošana. Katrā novadā bija savas iemīļotās trauku formas, to rotāšanas veidi un glazūras veidi. Austrumlatvijā keramikas izgatavošana ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tas ir tautas mākslas veids.

Darba rīki, mājsaimniecības piederumi un citas nepieciešamās lietas, zemnieki izgatavoja paši. Priekšmetus, kuru izgatavošanai bija vajadzīgas īpašas iemaņas un instrumenti – pasūtīja amatniekiem, kalējiem, galdniekiem u.c. Ikdienā lietotos darba rīkus bieži vien rotāja ar kokā grebtiem ornamentiem.

Zemnieku mājas interjers 19. gadsimtā bija viena, liela istaba dzīvojamajā mājā. Istabā bija gulta, bet blakus gultai atradās vieta šūpulim. Mantu uzglabāšanai izmantoja lādi, bet 18. gadsimta otrajā pusē sāk parādīties skapji. Lielajā, dzīvojamajā istabā mājinieki pavadīja vakarus, skalu un sveču gaismā izpildīja dažādus darbus. Katra zemnieka mājas dzīvojamajā istabā stāvēja aušanas stelles, uz kurām mācēja aust visas sievietes.

Tautas mūzikas instrumenti ir cieši saistīti ar tautas ikdienu, paražām un svētku reizēm. Latviešu tautas mūzikas simbols – kokle. Pūšamajiem instrumentiem ir sena izcelšanās – stabule, radziņš, ganu radziņš, taure, svilpaunieki – tie ir tipiski, tradicionāli pūšamie mūzikas instrumenti.

Tautas tērps attīstījās kā lauku iedzīvotāju – zemnieku un zvejnieku apģērbs. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā tautas tērps sasniedza savu klasisko formu. Nosaukums – tautas tērps, attiecas uz tradicionālo apģērbu, kuru nēsāja dažādās situācijās, dažādos gada laikos. Mūsdienās pārsvarā ir saglabājies svētku apģērbs. Dažādos Latvijas novados izveidojās savs apģērba stils. To veicināja konkrēti vēsturiski apstākļi un konkrētu tradīciju pieņemšana.

Tradicionālais sieviešu apģērba komplekts sastāvēja no linu krekla, vilnas svārkiem, jostas, kurpēm, jakas vai vestes un attiecīgas alvas segas. Meitenes galvu rotāja ar vanagu vai lentu, precētas sievietes – galvas autu, lakatu vai aubi. Visskaistākā apģērba daļa bija plecu sagša – villaine. Vīriešu kostīms sastāvēja no linu krekla, vilnas biksēm, vestes, īsās vai garās frakas, jostas un cepures. Vīriešu apģērbs mainījās ātrāk nekā sieviešu. Tajā var manīt karavīru formas ietekmi, arī pilsētas modes atdarināšanas elementus.

Ģimenes cikls iekļauj sevī svarīgākos notikumus cilvēka dzīvē – kristības, kāzas vai bēres. Bagātas tradīcijas ir saistītas ar kāzām. Līgavai pūrā obligāti bija jābūt ne tikai apģērbam, bet arī dažādām veltēm, tai skaitā – cimdiem un pirkstaiņiem.

Saktas izmantoja apģērba saturēšanai. Mazās saktas izmantoja krekla saturēšanai, bet lielās – villaines saturēšanai. No 16. gadsimta sāka izgatavot saules veida saktas. Rotājumus izgatavoja no bronzas, sudraba, dzintara, kādreiz izmantoja krāsaino stiklu. Kopā ar svētku apģērbu, kā vīrieši, tā sievietes nēsāja gredzenus. Stikla, sudraba un dzintara krelles arī bija sieviešu rotas lietas. Rotas lietu daudzums un kvalitāte varēja izstāstīt par to, cik turīgs ir rotas lietu nēsātājs.

Close